Logo

Izvor - krievu cīņas māksla

Zelta Ordas Negaiss

No 1238. līdz 1240. gadam pāri Krievijai pārgāja Batuhana hordes. Lielākā daļa Krievijas pilsētu tika sagrautas un nodedzinātas līdz pamatiem. Tikai daļu no tām varēja atjaunot, un daudzas no tām tā arī neatdzima, tāpēc to nosaukumus mēs zinām tikai pēc ierakstiem hronikās. Par citām arheologi vien īsi min: "Pilskalni bez nosaukuma, kas sagrauti Batuhana uzbrukuma laikā".

NEPAKĻAUTIE UN NEPAKĻĀVĪGIE

Krievijas kņazi atzina Zelta Ordas varu, pakļāvīgi maksāja nodevas, un pēc pirmā pieprasījuma devās pie tās vadītājiem - haniem sniegt paskaidrojumus. 16. gadsimta poļu vēsturnieks Mihalons Litvins rakstīja: "Agrāk austrumslāvu ļaudis dzīvoja tādā verdzībā pie zavolgas tatāriem, ka kņazs viņus...gāja sagaidīt jebkuru imperatora sūtni (hana sūtni - A.Š.), un katru gadu Moskovijā atbraukušo nodokļu iekasētāju ārpus pilsētas sienām, un, paņemot viņa zirgu aiz iemauktiem, ar kājām ejot, ieveda jātnieku pagalmā. Un sūtnis sēdēja kņaza tronī, bet pats kņazs uz ceļiem notupies, klausījās sūtņa runu".

Lielu kontrastu izpostītajā Krievijas zemē radīja Zelta Orda. Liela nomadu daļa kļuva par pilsētas iedzīvotājiem. Simtiem tūkstoši vergu no iekarotajām valstīm Volgas un Kamas krastos uzbūvēja lielas pilsētas. Arābu ceļotājs Ibn Batuta, kurš 1334. gadā apmeklēja šīs vietas, atzīmēja, ka Zelta Ordas galvaspilsēta Saraija ir viena no skaistākajām pilsētām, un, lai to apbrauktu, bija nepieciešama teju visa diena. Lielu hanu ieņēmu daļu veidoja tirdzniecība - tirgotāji maksāja nodokli 3 līdz 5% no savu preču vērtības. Volgā peldēja kuģu karavānas ar kravām no Tuvajiem un Vidējiem Austrumiem, Indijas un Ķīnas...

Toties, par klasisko Krievijas 14. gadsimta īpašību kļuva vēsturnieka Vasīlija Kļučevska vārdi: "Cilvēki bezpalīdzībā nolaida rokas, prāti zaudēja jebkādu možumu un dzīvesprieku, un bezcerīgi pakļāvās savam nožēlojamam stāvoklim, neatrodot un nemeklējot nekādu izeju. Vēl sliktāk, par tēvu šausmām, kuri pārdzīvoja vētru, kļuva slimie bērni, kuri dzima pēc tās. Māte baidīja nemierīgu bērnu ar brašajiem tatāriem; dzirdot šo ļauno vārdu, pieaugušie apjukuši metās bēgt, paši nezinot kur...vienas paaudzes paniskās bailes varēja attīstīties par visas tautas bailēm, veidojot nacionālo rakstura iezīmi".

Tomēr, ne visi krievu zemēs paklausīgi klanījās ordiešu priekšā. Laiku pa laikam ne mazums problēmu viņiem sagādāja uškujnieki (krievu pirāti).

Kas gan tas bija par milzīgu spēku? Brīvie cilvēki - novgorodieši. Viņi jau sen bija apguvuši Krievijas ziemeļus. 14. gadsimta vidū viņi šķērsoja Urālu grēdu. Pa upēm un jūrām novgorodiešu jaunekļi virzījās uz kuģiem - uškujiem, tāpēc arī viņus tā nodēvēja. Daži valodnieki (piemēram, skatīt: Fansners "Krievu valodas etimoloģiskā vārdnīca", M. 1973.) uzskata, ka vārds "uškujs" ir cēlies no seno vepsu vārda "laiva". Bet, vairāk iespējams, ka šie kuģi tika nosaukti par godu polārajam lācim - uškujam. Tāpēc, ka bieži viņi sevi rotāja ar lāču galvām.

Novgorodieši būvēja upju un jūras uškujus (upju uškujam atšķirībā no jūras uškuja nebija klāja). Uz kuģa iekšējās apdares atbalstīja 6 vai 8 kārbas airētājiem. Pateicoties seklajai iegrimei (aptuveni, 0,5 m) un lielajai garuma un platuma attiecībai (5:1), uškuji bija salīdzinoši ātri. Gan jūras, gan upju novgorodiešu kuģiem bija viens noņemamais masts centrālajā daļā, ar vienu slīpu vai taisnu buru. Tiem nebija pieliekamās stūres, tās vietā bija grebti stūrēšanas airi.

Uškujus izmantoja gan kā kara, gan kā tirdzniecības kuģus. Bet vēsturē tie iegāja kā novgorodiešu brīvības cīnītāju - uškujnieku kara kuģi.
Jāatzīmē, ka uškujnieki bija profesionāli kareivji, prasmīgi rīkojās gan uz sauszemes, gan jāšus. Viņi pilnībā pārvaldīja tā laika galvenos ieročus: šķēpus, zobenus, cirtņus, lokus un arbaletus. Pēdējie bija gan viegli, pārnēsājami, gan smagi, stacionāri, kas šāva ar biezām tērauda bultām - skrūvēm.

GRAUJOŠIE SITIENI

Pirmie uškujnieku pārgājieni saskaņā ar saglabājušos hroniku, notika 1320. gadā pēc Kristus dzimšanas. Tajā gadā Novgorodas republika bija kritiskā stāvoklī. No dienvidrietumiem tajā iebruka lietuvieši, no rietumiem - vācu bruņinieki. Par Karēlijas ragu - seno Varenās Novgorodas Kunga tēvu zemi - gāja ilgstoša cīņa ar zviedriem, turklāt, republikas ziemeļu valdījumos iebruka norvēģi.

Tad uškujnieki veica atbildes uzbrukumu Norvēģijai. 1320. gadā novgorodietis Luka izpostīja Finmarena apgabalu, kas atradās no Varangera - Fjorda dienvidu krasta līdz Tromso pilsētai. Bet, 1323. gadā uškujnieki jau postīja Halogalanda apgabalu uz dienvidiem no Tromso. Norvēģi, nespējot pretoties novgorodiešu cīnītājiem, pat, 1325. gadā vērsās pēc palīdzības pie troņa pārstāvjiem, lai organizētu krusta gājienu pret krieviem un karēļiem. Domājams, ka uškujnieku uzbrukumi radīja pienācīgu ietekmi arī uz citiem Varenās Novgorodas nelabvēļiem. 1323. gadā Zviedrija noslēdza ar viņiem kompromisa Orehoveckas pamieru.
Pirmo reizi lielajā pārgājienā uškujnieki uz Zelta Ordu devās 1360. gadā. Ar cīņām viņi šķērsoja Volgu līdz Kamas ietekai, pēc tam ieņēma lielo ordiešu pilsētu Žukotinu (Džuketau netālu no mūsdienu pilsētas Čistopoles). Iegūstot neredzētās bagātības, brašie cīnītāji devās uz Kostromu. Bet, hans Hidirs sūtīja vēstnešus pie suzdaļsku, ņižņegorodsku un rostovsku kņaziem ar prasību izdot "pāridarītājus". Kņazu karapulki slepeni pietuvojās Kostromai, un ar daļu tās iedzīvotāju palīdzību notvēra uškujniekus, kuri neko nenojauta. Ķīlniekus nogādāja pie hana, lai izrēķinātos. Tomēr, pēc tam viņu domubiedri sadedzināja Ņižņinovgorodu, bet Kostromu laupīja gandrīz katru reizi, kad tai peldēja garām.

Protams, uškujnieki neaizmirsa arī par ordiešiem. 1363. gadā novgorodiešu apvienība, kuru vadīja karavadoņi Aleksandrs Abakunovičs un Stepans Lepois, izgāja pie Obes. Šeit pulks sadalījās - viena daļa virzījās uz leju pa upi, līdz pašam ziemeļu Ledus okeānam (Aukstās straumes jūrai), bet otra puse devās staigāt pa augstienēm- pie Zelta Ordas, Čagatajas ulusa un Ķīnas robežu krustojuma. Atgriežoties ar laupījumu, uškujnieki nerimās. 1366. gadā viņi ar to pašu karavadoni Aleksandru Abakunoviču jau darbojās Volgas vidējā tecējumā.

No Sarajas nāk kārtējā hana sūdzība - jau Maskavas kņazam Dimitrijam Ivanovičam (nākotnē - Donskam, Kuļikovskas kaujas uzvarētājs). Tas sūta draudīgu rakstu uz Novgorodu. No turienes atbild, kā Krievijā notiek, ar atgriezenisku rakstu: "Gāja jauni cilvēki uz Volgu bez mūsu atļaujas, bet viesus (tirgotājus - A.Š.) tavus nelaupīja, sita tikai basurmaņus". Tas ir, pēc Novgorodas bajāru domām, sist basurmaņus ir taisnīgi, bet par savu nevainību uzbrukumiem gan viņi sameloja. Patiesi, lielāko uškujnieku daļu veidoja Novgorodas nabagi vai ienācēji no Smoļenskas, Maskavas un Tveras, taču lielākajā daļā gadījumu viņus vadīja pieredzējuši Novgorodas karavadoņi Osips Varfolomejevičs, Vasīlijs Fjodorovičs, tas pats Abakunovičs un citi. Ar ieročiem un naudu uškujniekus apgādāja bagātie Novgorodas tirgotāji, turklāt, ne bez atlīdzības - atgriežoties, uškujnieki dāsni dalījās ar laupījumu.

No 1360. gada līdz 1375. gadam uškujnieki veica astoņus lielus pārgājienus uz Vidus Volgu, neskaitot mazos klejojumus. Tā 1374. gadā novgorodiešu kareivji trešo reizi ieņēma Bolgaras pilsētu (netālu no Kazaņas), pēc tam virzījās lejup pa upi, un iebruka Saraijā - varenā hana galvaspilsētā. 

1375. gadā uškujnieki uz septiņdesmit kuģiem karavadoņu Prokopa un Smoļaņina vadībā parādījās pie Kostromas. Viņiem ceļu šķērsoja maskaviešu karapulks pieci tūkstoši kareivju sastāvā, ko vadīja karavadonis Aleksandrs Plešejevs. Prokopam bija vien pusotrs tūkstotis uškujnieku, bet viņš viņus sadalīja divās daļās: ar vienu viņš uzsāka cīņu ar maskaviešu karapulku, bet otru pusi nosūtīja tam aizmugurē. Negaidītais uzbrukums no aizmugures visu atrisināja. Maskavieši bēga uz visām pusēm, bet Novgorodas cīnītāji jau neskaitāmo reizi iekaroja Kostromu. Pāris nedēļas šeit atpūšoties, viņi atkal devās lejup pa Volgu, un jau pēc tradīcijas "apmeklēja" Bolgaras pilsētu un Saraijas pilsētu. Turklāt, Bolgaras vadītāji, kuri jau bija guvuši rūgtu pieredzi, atpirkās ar lielu kukuli, bet hana galvaspilsēta Saraija tika izpostīta un izlaupīta. 

Ordiešos radās panika jau no vēsts par uškujnieku tuvošanos. Bet viņiem neesoša nopietna pretošanās un pasakainie laupījumi sagrozīja galvu. Viņi devās vēl tālāk, uz Kaspiju. Netālu no Volgas ietekas viņus sagaidīja hans Salgejs, kurš valdīja Haztorokanā (Astrahaņā), un nekavējoties samaksāja kukuli, ko pieprasīja Prokops. Turklāt, par godu nelūgtajiem viesiem no tālā Ilmena ezera hans sarīkoja grandiozas dzīres. Bet, kad apreibušie novgorodieši pavisam zaudēja modrību, dzīru vidū viņiem uzbruka bars bruņotu nukeru. Tā gāja bojā Prokops, Smoļaņins un gandrīz visi kareivji, pavisam nedaudziem palaimējās atgriezties Krievijā. Tā bija lielākā uškujnieku sakāve. 

Vai uškujnieki bija kopā ar Maskavas kņazu Dimitriju Kuļikova laukā 1380. gadā? Diemžēl, nē - brīvdomātājiem nepatika Ivana Kalita pēcnācēji. Toties katrs kareivis krievu karapulkos zināja, ka viņš iet pretī nevis neuzvaramam pulkam, bet pulkam, kas divas reizes desmit gadu laikā nav spējis aizstāvēt savu galvaspilsētu.
Novgorodā neatzītie, visu krievu kņazu neieredzētie uškujnieki turpināja peldēt pa Volgu. 1392. gadā viņi atkal ieņēma Žukotinu un Kazaņu. 1409. gadā karavadonis Anfals vadīja 250 uškujus uz Volgu un Kamu... 

 

Līdzīgas drosmīgas ekspedīcijas tika organizētas līdz pat 15. gadsimta septiņdesmitiem gadiem, kad Lielā Novgoroda nonāca varenā Maskavas kņaza Ivana III varā. Bet uškujnieki šeit nepalika, un uz kādu laiku apmetās Hlinovā (vēlāk Vjatkā), bet, pēc tam - pēc tās ieņemšanas, ko pēc vairākiem gadiem veica Belokammenoi karaspēks - Volgas krastos, kur arī radās kazaku kultūras pamati. Pēc kāda laika šie brīvdomājošie cilvēki pārcēlās uz Donu...
Jāatzīmē, ka krievu vēsturnieks un etnogrāfs Jevgēnijs Saveljevs jau 20. gadsimta sākumā atzina Donas kazaku leksikā daudzus vārdus, kuru izcelsme, bez šaubām, ir nākusi no senās Novgorodas.

Kā viss sākās....

Ziemeļrietumu Austrumu Krievijas cīņas tradīcijas un, jo īpaši apgabalu, kas atrodas pie Msta un Tverca upju baseiniem, izjuta spēcīgu uškujnieku subkultūras ietekmi. Uškujnieki daudzējādā ziņā bija kazaku priekšteči; klejotāju dzīvesveids, karagājieni, pastāvīga gatavība cīņai, stingra disciplīna un organizācija karadarbības laikā un absolūta demokrātija miera laikā, tas viss pēc tam tika mantots veidojoties kazaku kultūrai. Pēctecību noteica ne tikai organizācijas līdzība, bet arī kultūras tradīcijas, kā arī teritoriālā izvēle, piemēram, pirmās apdzīvoja salas "aiz krācēm", tās pašas, uz kurām vēlāk radās Zaporožjes grīva, ko izveidoja tieši uškujnieki.
 Šādu mini grīvu veidošanos veicināja attīstītais uškujnieku salu ostu tīkls Mstā, Tvercā, Volgā, viena no tām, kas funkcionēja trīs gadsimtus, atradās uz salas 5 km attālumā no vecpilsētas Toržka, augšup pa straumi (2,5 km no mūsdienu pilsētas robežas, šodien Vasiljevo koktēlniecības muzeja un tāda paša nosaukuma ciemata teritorijā). Tādējādi, varam runāt var uškujnieku krievu tuvcīņas tradīcijām, vismaz, teritorijās, kas atrodas Mstas, Tvercas un Augšējās Volgas upju baseinu tuvumā.

Protams, cīņas mākslai ir vispārējie slāvu pamati, tā radusies dzimtas un sabiedrības kopienās, pastāvīgi uzlabojusies domubiedru kolektīvos, bet, tomēr, tieši uškuju sagatavošanas nometnes un pārgājieni savdabīga meistarības eksāmena veidā (un pārgājienos nemaz visus līdz neņēma) daudzējādā ziņā ir veidojuši Augšējās Volgas tuvcīņas tradīcijas. Tās galvenie elementi ir stingra regulējuma trūkums, absolūta atvērtība pret veiksmīgu cīņas paņēmienu apguvi, daudzpusība (tas ir, iespēja pretoties pretiniekiem dažādos apstākļos stepē, mežā, pilsētā, uz ūdens un uz sauszemes, ierindā un individuāli). Kā arī īpaša cīņas formas uzturēšanas sistēma praktiski bez novēršanās no galvenajiem pienākumiem, paņēmienu vienkāršība un efektivitāte. 

Uškujnieku subkultūra bija savdabīgs tuvcīņas prasmju uzlabošanas poligons cīņas nosacījumos un skola cīnītāju praksei. Spriežot pēc informācijas, kas nonākusi pie mums no diezgan skopiem avotiem, daudziem domubiedriem, kuri bija pastāvīgi Augšējās Volgas pilsētas un lauku kaujinieki (īpaši, vadošais sastāvs), bija uškujnieku pagātne. Piemēram, slavenā Toržka pilsētas divu nedēļu aizsardzība 1238. gadā no mongoļu karaspēka notika Ivanko vadībā - bijušā uškujnieka, un arī Boriso-Gļeba klostera aizsardzības vadītājs, kura ilga desmit dienas, igumens Feraponts, arī savā laikā ieņēma ne pēdējo vietu uškujnieku ierindās.
Tādējādi, Mstinskas-Tverckas krievu tuvcīņas tradīciju atdzimšana varētu kalpot par (un viena no vārda "izvor" nozīmēm ir - sākums, avots) vēsturiski teritoriālā kodola krievu tradicionālās kultūras atdzimšanas avotu, kur savu tecējumu sāk galvenās slāvu upes, kodols, no kura arī ir dzimusi Krievija.